OLTES STĀSTS
AUTORE
Labdien. Mani sauc Sigita Olte, un es esmu Oltes Ceramics autore un māksliniece. Bērnību esmu pavadījusi Vidzemes augstienē, tuvu dabai. Šobrīd darbojos Rīgā, Brīvības ielā 137, taču jūtu, ka nākotnē man būs darbnīca tuvāk tuvāk savām saknēm.
Es nodarbojos ar keramiku kopš vidusskolas. Mācījos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, keramikas kursā, un iemīlēju šo procesu. Pēc vidusskolas absolvēšanas mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguvu maģistra grādu vizuāli plastiskajās mākslās. Esmu apguvusi virkni dažādu tehniku, taču mana mīļākā ir virpošana.
Uzvirpot trauku - tas ir ātri - tās var būt divas minūtes. Tomēr, lai tiktu līdz šim ātrumam, nepieciešami gadi pacietīga treniņa. Esmu uztrenējusies, un turpinu trenēties. Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka nevaru nedarīt. Virpošana ir mana meditācija.
IEDVESMA
Es uzlādējos, esot pie dabas. Dabas varenība un krāsas mani iedvesmo.Saulrieta debesis, koki, meži, smilgas, mākoņi. Dabā sasmelto atstāju savos traukos. Pelēkas krūzes ar zelta akcentiem (gluži kā mākonis ar zelta maliņu), smilšu krāsas kārumu trauki - tas viss ir dabas iedvesmots.
Man ļoti patīk dabā, es tur jūtos vislabāk. Man patīk dabīgi materiāli, varbūt tāpēc esmu keramiķe?
PROCESS
Keramika prasa uzmanību un koncentrēšanos, tāpēc saucu virpošanu par savu meditāciju. Kad sēžu pie virpas, nav iespējams padomāt ne par ko citu. Tas ir viens no maniem mīļākajiem procesiem.
Keramika ir neparedzama - trauki tiek dedzināti vismaz divas reizes, ļoti augstās temperatūrās, tāpēc krāsnī iespējami dažādi pārsteigumi. Dažkārt tie ir ļoti patīkami, bet citreiz vienkārši jāmācās pieņemt, ja trauki izdomājuši dedzināšanas procesā saplīst vai deformēties līdz nepazīšanai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc trauku izgatavošanas process ir tik ilgs (un skaists).
SĀKUMS
Pirms trauks kļūst par trauku, tas ir akmensmasas piciņa. Mīksta, vēsa, pelēcīga piciņa. Tā ir ar krūzēm, bļodām, vāzēm un jebkuru citu izstrādājumu, ko radu.
Katra akmensmasas piciņa tiek manis apmīļota un izmīcīta.
Izmīcītu akmensmasas piciņu virpoju vai izrullēju un lieku uz formas apstrādāt.. Tikai pēc mēneša tā kļūst par trauku. Šajā mēnesī ietilpst trauka apstrāde, dedzināšana, apstrāde ar smilšpapīru, glazēšana, glazūras apstrāde, otrā dedzināšana.
KĀ TOP ŠĶĪVIS
Esmu uzvirpojusi ģipša formu, uz kuras lieku izmīcītu, izmīļotu un izrullētu akmensmasu. Tad es pievirpoju masu ģipša formai, kārtīgi nošvammēju un gaidu, kad nožūs.
Kad šķīvis ir nožuvis, es to mazliet apstrādāju, un te jābūt īpaši uzmanīgam, jo trauki šajā stadijā pirms dedzināšanas ir īpasi trausli.
Šķīvis gatavs pirmajai dedzināšanai - biskvītam. Krāsns temperatūra ir 850 °C, trauki cepas un dziest 24 h.
Pēc biskvīta šķīvis jāapstrādā ar smilšpapīru, lai tas iegūtu savu perfekto gludumu un glazūra izskatītos skaisti.
Kad trauks apstrādāts, es to glazēju - tas ir process, kas prasa veiklību un praksi. Pēc glazēšanas uzmanīgi jāapslīpē visas glazūras pilītes. Visiem traukiem jānotīra apakšiņas, lai glazūra nepieceptos pie krāsns plaukta. Glazēšanas temperatūra ir 1240 °C, trauki cepas un dziest ~36 h.
Gatavs! Pēc atdzišanas krāsns ir gatava izkrāmēšanai, trauki - vakariņām!
Akmensmasas trauki kalpo ļoti ilgi. Esmu saņēmusi daudz atsauksmju par trauku kvalitāti, par to ilgmūžību un vieglo kopšanu. Cilvēki ir priecīgi, ka traukus var mazgāt trauku mazgājamā mašīnā.
Tomēr esat dzirdējuši teicienu, ka trauki plīst uz laimi. Arī to no klientiem dzirdu - kā bērniem paticis kādu šķīvi vai krūzi nomest pret zemi. Tur jau tā laime ir - varēs tikt pie jauna!
Bet, ja pavisam godīgi, man ir patiešām priecīgi zināt, ka traukus lieto visa ģimene.
